Modes vēsture Latvijā

Modes vēsture Latvijā

Latvijas modes vēsture ir ļoti aizraujoša, kā arī bāgatīga. Pirms sākam apskatīt Latvijas modes vēsturi, aplūkosim ko ļoti senu, proti, Latviešu tautas tērpus. Mūsu seņčiem ir bijuši ļoti skaisti tērpi, par kuriem mēs varam lepoties vēl mūsdienās.

Latviešu tautas tērps ir burvīgs, pieticīgs un izsmalcināts. Sieviešu tērpi ir smalki, ļoti sievišķīgi, un tiem ir daudz vienkāršu, bet ļoti smalku rotājumu; kamēr vīriešu kostīmi ir noslīpēti un cēla izskata (latviešu vīrieši, tērpušies pilnos tautas apģērba komplektos, liek domāt par saimniekiem un cēliem kungiem).

Pats pirmais, ko pamanāt Latvijas sieviešu tradicionālajā kostīmā, ir šalle un neparasta galvassega, vīriešiem – mētelis un cepure. Materiālus nodrošināja Latvijas Republikas vēstniecība Ukrainā Ir divi vēsturiski periodi, kas raksturo Latvijas tautas apģērbu: “seno tērpu” periods (7.-13. Gadsimts) un “etnisko” jeb “etnogrāfisko tērpu” periods (18.-19. Gadsimts). Dabiski, ka šo periodu tērpi atšķiras, lai gan tiem ir dažas kopīgas iezīmes. Piemēram, abos periodos sievietes izmantoja šalles un garas kleitas. Bet vīriešu apģērbs ir radikāli atšķirīgs.

Senlatviešu kleita (7.-13. Gs.)

Šajos gadsimtos apģērbi tika izgatavoti no vietēji audzētiem liniem un vilnas, savukārt apavi un galvassegas bieži tika izgatavotas no ādas un kažokādas. Visi tērpi bija roku darbs. Vairumā gadījumu cilvēki audzēja augus, auda audumu ar rokām, krāsoja to ar rokām, šuva apģērba gabalus un pēc tam tos rotāja ar rokām. Tas bija garš un sarežģīts process. Dažreiz cilvēki iegādājās vietējo amatnieku darinātas drēbes.

Senie latvieši ar saviem tērpiem nēsāja daudz rotaslietu. Viņi ieguva rotaslietas, tirgojoties ar Skandināviju, Krieviju un pat Tuvajiem Austrumiem. Seno latviešu ģērbšanās periods ir plaši pazīstams ar bronzas rotu – gredzenu, spirāļu, piespraudes – izmantošanu.

Latviešu etniskā kleita (18.-19. Gs.)

16. gadsimta laikā daļa Latvijas teritorijas nonāca Vācijas varā. Kopš tā laika latviešu tautas tērpam ir daudz vācu iezīmju. 18.-19. Gadsimts Latvijas apģērba tradīcijās ienesa nopietnas izmaiņas. Pazuda tradīcija apģērbu rotāt ar bronzas rotājumiem. Arī senā naalbindēšanas tehnika tika pārvērsta par adīšanu. “Naalbinding” vai “adatas iesiešana” ir auduma izgatavošanas paņēmiens, kaut kas starp adīšanu un tamborēšanu. Cilvēki izmantoja lielu adatu, parasti izgatavotu no kauliem, lai adītu dūraiņus, zeķes, cimdus utt. Mūsdienās šo amatniecību Eiropā reti izmanto (galvenokārt vēsturiskās reenaktoru grupas), taču Balkānos un Skandināvijā tas joprojām nav aizmirsts.

Adīšana, aušana un izšūšana ir ļoti populāra tradicionālā amatniecība Latvijā. Ornamenta un krāsas atšķirības palīdz atšķirt valsts reģionu. Saskaņā ar 18. gadsimta pierakstiem visbiežāk latviešu zemnieku apģērbā bija dabiski balta un pelēka veļa un vilna. Lai izrotātu blāvi balto un pelēko audumu, vietējie iedzīvotāji rotājumos izmantoja 4 galvenās krāsas: sarkanu, dzeltenu, zilu un zaļu.

19. gadsimta sākumā Latvijas vīrieši un sievietes valkāja linu apģērbus un vilnas virsdrēbes, kas izgatavotas no mājmētra auduma. Tradicionālais vīriešu kostīms sastāvēja no krekla, biksēm, mēteļa, jostas vai vērtnes (parasti austas), zeķēm, zābakiem un cepures.

Vīriešu apģērbi bija lina krekli un bikses un pelēki vilnas mēteļi, kas rotāti ar sarkanu, zilu vai zaļu auklu. Vasarā Latvijas vīrieši izmantoja linu, bet ziemā – garus vilnas vai kažokus. 19. gadsimta otrajā daļā cilvēkiem kļuva pieejamas plašākas auduma krāsu variācijas. Tātad vīrieši kā svētku tērpus sāka izmantot tumši zilus, brūnus un melnus mēteļus. Šāds audums tajā laikā bija dārgāks un reti sastopams.

Sievietes valkāja linu kreklus, garus krāsainus svārkus (ar rokām austus), dažāda garuma mēteļus, dažādas vilnas šalles, garas austas jostas, zeķes, apavus un dažādas galvassegas. Iecienītākās rotas, kuras izmantoja Latvijas sievietes, bija sudraba piespraudes, kas dekorētas ar uzpirkstim līdzīgiem burbuļiem un / vai sarkaniem stikla oļiem vai krellēm. Tradicionāli sieviešu svārki tika izgatavoti no svītrainām drānas.

Līdzīgs audums bija populārs Ziemeļeiropas valstu (Somijas, Zviedrijas, Nīderlandes un Baltijas valstu) vidū. Latviešu svārki bija līdz potītēm, tos bieži valkāja ar garām austām jostām (kas sasniedz gandrīz svārku apmali), dažreiz nēsājot ar baltiem mežģīņu priekšautiem.

Sieviešu šalles ir ļoti smalkas un skaistas. Tie ir lieli: šalle var aptvert tikai plecus un muguru, vai arī tā var būt līdz augšstilbam, dažas šalles ir līdz teļam. Parasti tie ir balti vai smilškrāsas un dekorēti ar izšuvumiem, bārkstīm un sarežģītām piespraudēm, lai apģērba galus piestiprinātu kopā.