Diemžēl tā ir viena no tautas nacionālās kultūras sastāvdaļām, kas atspoguļo tās vēsturi, tradīcijas un nacionālo / reģionālo mentalitāti. Tajā pašā laikā tā piedāvā cilvēkiem plašu izpausmju klāstu – saņemt un nodot īpašas zināšanas, iegūt emocionālu gandarījumu, pavadīt brīvo laiku un pavadīt brīvo laiku, realizēt savu nacionālo / reģionālo identitāti un to demonstrēt pievilcīgā veidā. Šie aspekti nesen radīja sabiedrības interesi par tradicionālo mūziku un dejām. Turklāt interesi par savas zemes, reģiona, vietas (atrašanās vietas) kultūras tradīcijām aug ar vēlmi un vajadzību veidot un saglabāt pašcieņu pasaules masu kultūras viendabīgā vidē.

Pirmais profesionālais latviešu horeogrāfs Jēkabs Stumbris 20. gs. 1930. gados: “Pēdējā laikā interesi par latviešu dejām ir lieliski, labi lasāmi – gan dejotāji, gan mūziķi – joprojām ir maz.” Jāatzīst, ka 21. gadsimtā nekas nav daudz mainījies. vispirms. Neskatoties uz visu dejotāju skaitu dažādos pasākumos, profesionāļi ar profesionālām zināšanām šajā jomā ir ļoti īss.

Tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, dokumentālā filma un dejas pētījumi sākas vēlāk. Vecākie latviešu deju piemēri ir fragmentāri un grūti interpretējami. Tie ir 17-18. gs ceļojumu apraksti un baznīcas vizīšu protokoli, kur dejas tiek raksturotas kā “nekaunīgs lekt”.

Pētījums un tautas deju kolekcija sākas 20. gadsimta sākumā. Pirmais latviešu tautas mūzikas komponists un skolotājs Andrejs Jurjans ir izlaidis 2 dziedāšanas un deju kolekcijas. Tie ir arī ļoti svarīgs avots šodien. Tomēr daudzi deju apraksti ir shematiski un praktiski nav atšifrējami.

1924. gadā tika izveidots latviešu folkloras veikals. Tajā tika ievākts ievērojams deju materiāls, bet repozitorijs bija efektīvāks ar dziesmām un tekstiem, veikalā nebija īpaša deju speciālista, un šobrīd tā nav.

1920. gados pēc nacionālās valsts izveidošanas tika izveidoti pirmie etnogrāfiskie ansambļi. Sabiedrības intereses tautas dejās pieaug. Deju pētījumos iesaistīti izglītoti deju skolotāji, deju komplekti praktiskai lietošanai 30.gados. Jāiekļauj Johanna Rinka un Jānis Oss, Jēkabs Stuburs un Elza Siliņa. E.Siliņa ir arī pirmā teorētiskā koncerta autore. Dejas materiālu kolekcija tajā laikā ir selektīva un tiek publicētas tikai tādas dejas, kuras autori uzskata par “pareiziem”. Turklāt daļa no publicētā materiāla, saskaņā ar tās pašreizējo praksi, ir ar autora uzlabojumiem bez atsauces uz avotiem.

70. gados deju skolotājs Harijs Suna ir nopietni iesaistīts tradicionālajās dejās. Viņš apkopo un izdod lielu Latvijas deju un dziedāšanas deju kolekciju no arhīva materiāliem, kā arī raksta vairākus teorētiskos darbus. Viņš arī piesaista interesi par tradicionālo deju vairākiem viņa skolēniem, kuri to turpina.

2000. gada sākumā folkloras ansambļu praktiskai izmantošanai tika publicēti vairāki deju apraksti – A.Šlisha Latgales dejas, E.Spicha Mārtiņa dejas grāmata, kā arī Rīgas Dance Club video instrukcijas. Deju mācīšanai pašlaik tiek izmantotas tautas mūzikas kolekcijas Jūtās un citās. iekšējie resursi.

Kopš 1990. gadiem materiālu daudzumu ir savākuši dažādu folkloras kolektīvu locekļi. Šie materiāli parasti ir videomateriāli, kas atvieglo deju interpretēšanu. Tomēr šie materiāli nav sistemātiski un ir privātkolekcijās – tos ir grūti iegūt izpētei un praktiskajai izmantošanai.

Joprojām ir ļoti maz pētnieciska darba, publicēts raksts vai grāmata par latviešu tautas deju. Latvijas folkloras veikalā ir tūkstošiem deju piezīmju, kas nav izpētītas.

 

Avots: http://muzikanti.lv/lv/projekti/grundtvig-partneribas/latviesu-deju-folklora/